Katru gadu decembris it kā pienāk vienādi. Kluss, uzmanīgs, it kā negribētu traucēt cilvēkiem. Bet dārzkopim decembris nav tukšs laiks, nav “ziemas pauze”. Nē. Man tas ir liela darba sākums.
Jā, jā, tieši sākums, lai gan sniegs tikko uzsnidzis, zeme sasalusi un visi apkārt ir pārliecināti, ka sezona jau sen slēgta. Bet es jums tūlīt pastāstīšu to, ko lielākā daļa dārzkopju vai nu nezina, vai baidās mēģināt. Un velti, jo raža, ko iegūsiet vasarā, būs tāda, ka jūs paši sev pārsteigsieties. Un tas ir tikai īss solījums. Tālāk būs daudz interesantāk…
Uz pirmo sniegu var sēt. Ne tikai var, bet vajag.
Zināt, kāpēc? Ja jūs mani uzklausīsiet līdz beigām, jūs sapratīsiet, ka decembra sējumi dod ražu, kas ir ne tikai agra, bet arī tīra: bez tārpiem, bez puves, bez kaites “aplikuma”. It kā augi būtu izgājuši nesteidzīgu, bet svarīgu skolu, ko pavasara sējumi nekad neredzēs.
Kāpēc es sēju decembrī, nevis martā
Kad jūs sējat pavasarī, siltumā, uz loga, podos, augi dzīvo it kā “sanatorijā”. Silts, gaišs, nav tārpu, nav temperatūras svārstību.
Un šī iemesla dēļ tie ir trausli, kaprīzi. Un, kas ir visvairāk apvainojoši, pirmās siltumnīcas mušas, pavasara gļotas, puve — tas viss šādiem dīgstiem ar īpašu prieku. Galu galā tie ir mīksti kā mīkla.
Bet tie, ko es sēju decembrī, dzīvo citādi. Sniegs, sals, lēna pamošanās. Viņi it kā “uzpumpējas”. Lēni, stingri, pārliecinoši. Un iedomājieties: pienāk pavasaris, zeme tikai sāk dūmot ar siltumu, bet jums jau ir dīgsti.
Tie nav trausli, kā pavasara sējumi, bet gan spēcīgi, īsi, vareni. Nezāles vēl guļ. Kaitēkļu nav. Kaites nav pamodušās. Un jūsu stādījumi jau stāv. Un šis skats ir tikai sākums iemesliem, kāpēc es jau daudzus gadus sēju pēc pirmā sniega.
Bet neuztraucieties, es vēl paskaidrošu, kāpēc tieši šādi augi kļūst izturīgi. Tā ir tieši tā intriga, ko jūs noteikti gribēsiet dzirdēt līdz galam.
Ko es sēju pēc pirmā sniega
Es jums tagad uzskaitīšu kultūras. Bet nevis vienkārši ar vārdiem, bet pastāstīšu, ko katra no tām dara ziemā un kāpēc tieši tā dod ražu divas vai trīs reizes agrāk nekā tās “pavasara radinieki”.
Un jā, tas viss ir pārbaudīts nevis gadiem, bet gadu desmitiem.
Burkāni
Kad jūs tos iesējat pēc sniega, sēklas neuzbriest. Tās vienkārši guļ un gaida. Gaida to dienu, kad zeme dos tām signālu. Agrīnais mitrums martā — nevis lietus, bet kūstošs sniegs — ir vislabākais, mīksts un strukturāls.
Un burkāni startē tik vienmērīgi, ka tos gandrīz nav nepieciešams retināt. Bet nesteidzieties, šim stāstam ir vēl viens slēpts pluss…
Dilles
Ja esat kādreiz vācis pirmos svaigos diļļu pušķus aprīlī, kad ēnās vēl snieg, jūs saprotat, par ko es runāju. Dilles, kas sētas pēc decembra sniega, uzdīgst visātrāk.
Un pats pārsteidzošākais, tās neaiztiek maija kaitēkļi. Vienkārši tāpēc, ka to parādīšanās brīdī tā jau ir pārāk spēcīga. Un tas ir tikai sākums.
Pētersīļi
Tie nebaidās no sala, bet nemīl krasu siltumu. Savukārt decembra sējums tos padara ideālus, blīvus, aromātiskus un piesātinātus. Un, kas ir īpaši patīkami, tie kļūst mazāk pakļauti sēnīšu kaitēm. Kāpēc, pastāstīšu vēlāk, tas ir saistīts ar kādu viltību.
Spināti
Iesējat tos decembrī, bet vācat jau aprīlī. Viss ir vienkārši. Turklāt spināti, kas pārdzīvojuši ziemu, nekad nesāk ziedēt pirms laika. Tie darbojas ilgi. Ilgāk nekā tie, kurus sējat pavasarī. Bet nesteidzieties, jūs vēl neesat dzirdējuši galveno argumentu.
Sīpols no sēkliņām
Sējot pēc pirmā sniega, tas dod tik blīvus dīgstus, ka es dažreiz pat daļu pārstādu. Un jā, lūk, kas ir īpaši svarīgi: sīpolu muša tam paiet garām! Vienkārši nepaspēj līdz intensīvas augšanas brīdim. Tā ir milzīga priekšrocība.
Bietes
Jā, arī bietes ir piemērotas. Kāpēc? Tāpēc, ka agrīnie dīgsti izmanto tikai kausēto ūdeni, un tas padara sakņaugu blīvu, piesātinātu. Un nekādas sakņu puves. Bet par iemeslu parunāsim nedaudz vēlāk, ticiet man, tas pārsteigs.
Lasi vēl: Ja jūsu dzimšanas datumā ir noteikti skaitļi — nākamais gads jums dāvās iespēju, par kuru esat sapņojuši
Koriandrs
Ziemā iesēts, tas iznāk biezā paklājā, nav rūgts un nezied līdz pat vasarai. Turpretim pavasarī sētais zied gandrīz uzreiz. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc, kamēr neatklāju to pašu noslēpumu.
Kā sēt pēc pirmā sniega, lai dīgsti uzdīgtu, nevis sabojātos
Sēt pēc sniega nozīmē strādāt ātri. Nevis vilcināties. Bet viss ir vienkārši:
Notīrījām plānu sniega kārtiņu līdz tumšajai zemei.
Uzlikām sēklas uz sasalstošās zemes.
No augšas uzbērām sausu zemi no spaiņa (man vienmēr ir rezerve šķūnī).
Un viss. Sniegs, kas uzkritīs no augšas, izdarīs pārējo pats.
Atkusnis satvers sēklas, nostiprinās tās vajadzīgajā dziļumā, bet sals neļaus tām uzdīgt pirms laika. Bet jūs, iespējams, joprojām gaidāt atbildi uz galveno jautājumu: kāpēc ziemā sēklas kļūst stiprākas nekā pavasarī?
Un lūk, mēs esam nonākuši pie pašas būtības, ko es solīju atklāt tikai beigās.
Decembra sējumu noslēpums
Iegaumējiet šo domu, tā mainīs jūsu skatījumu uz visu agrotehniku. Sēkla, kas izgājusi cauri dabiskai sasaldēšanai un lēnai atmošanās secībai, kļūst “neēdama” vairumam patogēnu.
Kāpēc? Tāpēc, ka sēklas iekšienē notiek divi procesi:
Tā ziemas laikā maina savu ķīmisko sastāvu. Minimāls cukuru daudzums, minimāls “mīkstais” iekšējais slānis. Sēnītēm tā kļūst par nabadzīgu barības avotu.
Tā sāk dīgt tieši tad, kad kaites vēl guļ. Agrā pavasarī aukstā mikroflora darbojas lēni.
Savukārt jūsu dīgsti — ātri. Sanāk: augi spēcīgi, nedraugi vāji. Un vēl kaut kas, tas pats kausētais ūdens. Tas nav tikai ūdens — tas ir minerālsāļu šķīdums, kas nonāk pie sēklas pirmais. Pavasarī ūdens ir “dzīvs”, kustīgs, pareizi strukturēts. Un, padzeroties to, augi neizaug resni un vārgi, bet gan stipri un īsi.
Lūk, kāpēc kaitēkļi šādiem dīgstiem paiet apkārt. Lūk, kāpēc kaites nepieķeras. Lūk, kāpēc raža nāk agrāk, daudz agrāk.
Un tagad jūs saprotat, kāpēc es katru gadu gaidu pirmo sniegu tieši tāpat, kā kāds cits gaida pirmo dēstu martā.
Ja jūs visu šo pielietosiet, tad jums būs:
agrie burkāni, it kā no siltumnīcas,
dilles aprīlī,
pētersīļi, kas nezina sēnītes,
bietes bez puves,
spināti stiprāki nekā jebkuri veikalā pirkti,
sīpoli bez mušas,
koriandrs bez ziedēšanas.
Lasi vēl: Salāti “Blondīne”: pamēģināsiet vienreiz, gribēsies atkārtot atkal – Jaungada svētku galdā tie būs uzmanības centrā
Un tas viss tikai tāpēc, ka jūs nebaidījāties iziet uz zemesgabala decembrī, kad citi jau domā, ka sezona ir beigusies. Bet mums ar jums, īstiem dārzkopjiem, sezona vienmēr dzīvo zemē.
